Autortiesību izsmelšana

Eiropas doktrīnā ir ieviests tā sauktais princips par autora tiesību kontrolēt tālāku izplatīšanu pēc pirmās pārdošanas izsmelšanu (sk. Direktīvas 2009/24/EK 4. panta 2. punktu), kas reglamentē nosacījumus, ar kādiem autoram vairs nav tiesību kontrolēt programmatūras kopijas tālākpārdošanu. Tas ir kompromiss starp programmatūras autora ekonomiskajām interesēm un licenciāta tiesībām brīvi rīkoties ar licenci.

Šis jautājums aktualizējās līdz ar tehnoloģiju attīstību, kas atbrīvoja programmatūras izplatīšanu no atkarības no fiziskiem datu nesējiem. Lai gan laikā, kad programmatūras kopijas fiziskā kopija, doktrīna par autora tiesību izsmelšanu izplatīt programmatūras kopiju nebija liela problēma un bija vispārpieņemta, attīstoties izplatīšanai, lejupielādējot instalācijas nesējus no tīmekļa vietnēm (visbiežāk no programmatūras ražotāja), strīdi sāka saasināties. Licences nosacījumos bieži vien bija (un joprojām bieži vien ir) nosacījumi, kas izslēdz iespēju tālāk nodot licenci.

Vispārīgie nosacījumi autora tiesību pagarināšanas principa izsmelšanas principa piemērošanai un prasības licences turpmākai nodošanai ir šādas:

• Licences tika iegādātas ar autortiesību īpašnieka piekrišanu, un tās tika pilnībā apmaksātas.
• Licences ir pārdotas ES, EEK vai Šveicē.
• Sākotnējais īpašnieks nodrošinās licenču atinstalēšanu un novērsīs to izmantošanu (nākotnē).
• Licences nav ierobežotas laika ziņā (beztermiņa licences).
• Uz licencēm neattiecas nekādas trešo personu tiesības.

Iepriekš minētajam lēmumam vēlāk sekoja cita EKT judikatūra, kurā tika risināti ar licenču tirdzniecību daļēji saistīti jautājumi, piemēram, par iespēju izgatavot un pārdot rezerves kopijas utt.

Vācijas tiesību un judikatūras praksē ir aplūkoti arī citi saistīti jautājumi saistībā ar licenču nodošanu, kas radušies, praktiski piemērojot izsmelšanas principu, piemēram, tā saukto apjoma licenču nodošanas un izplatīšanas iespēja (Vācijas Federālās tiesas 2014. gada 12. decembra spriedums lietā I ZR 8/13), tā saukto OEM licenču nodošanas iespēja (Vācijas Federālās tiesas 2014. gada 6. 7. 2000. gada spriedums lietā I ZR 244/97).